Cilvēku ražošanas un krāsu izmantošanas vēsture aizsākās akmens laikmetā. Plaši arheoloģiskie pierādījumi apstiprina, ka jau pirms 7000 gadiem cilvēki primitīvās sabiedrībās gatavoja rudimentārus pārklājuma materiālus, izmantojot dzīvnieku taukus, koku sulas un dabiskos pigmentus; viņi tos izmantoja ar tādiem instrumentiem kā spalvas un zarus dekoratīviem nolūkiem. Līdz ar cilvēku sabiedrības progresu un bronzas laikmeta iestāšanos senās civilizācijas ir guvušas dažādus panākumus, veidojot pārklājumus tieši no dabīgām vielām.
Ķīnā, jau Shang dinastijas laikā, dabisko laku, kas novākta no savvaļas lakas kokiem, izmantoja trauku, piļu un tempļu dekorēšanai. Līdz pavasara un rudens periodam bija apgūta tehnoloģija volframas eļļas pārstrādei pārklājumos. Karojošo valstu periodā radās prakse sajaukt neapstrādātu laku ar volframa eļļu, -kas iezīmēja piedevu ieviešanu pārklājumu sastāvos un virzīja pārklājumu attīstību jaunā ērā. Lakas zārkiem un artefaktiem, kas tika izrakti no Mawangdui Han kapenēm Čangšā, ir izturīgas, izturīgas lakas plēves ar izcilām aizsargājošām īpašībām; šie atklājumi spilgti parāda Ķīnas neapstrādātas lakas tehnoloģijas augsto brieduma līmeni, ko bija sasniegusi 2. gadsimtā pirms mūsu ēras. Apvienojot tunga eļļu un dabīgo laku, radās vispārpieņemtais termins "youqi" (burtiski "eļļas{6} laka" vai krāsa), nosaukums, kas saglabājies līdz mūsdienām.
